Pēterītis pārnāk mājās no skolas galīgi uztraucies, pieiet pie tēva un saka: - Skolotāja lika uzrakstīt sacerējumu par to kā pavadīju vasaras brīvdienas. Tēvs mierina dēlu un viņam iesaka: - Sacerējumā “dzeršanas” vietā lieto “grāmatu lasīšana”, bet “veceņu” vietā – “makšķerēšana”! Pēterītis tā arī izdarīja. Nākamajā dienā Pēterītis apmierināts ierodas mājās un lielās, ka skolotāja tam ielikusi visaugstāko vērtējumu. Tēvs aiz lielas ziņkāres liek Pēterītim nolasīt sacerējumu. Pēterītis: - No rītiem, tikko kā piecēlušies, mēs ar tēvu uzreiz sākām lasīt grāmatas. Ja visas grāmatas bija izlasītas un vairāk nebija ko lasīt, mēs savācām vāciņus, nodevām un nopirkām jaunas grāmatas. Katru pēcpusdienu pie mums ciemos nāca onkulis Jānis, viņam vienmēr bija pilns maisiņš ar grāmatām un acis tādas salasītas- salasītas. Vakaros mēs parasti devāmies makšķerēt. Šajās brīvdienās mēs ar tēti neko nenoķērām, bet onkulis Jānis noķēra tādu zivi, ka vēl jo projām labo savu āķīti...

Uz publisko namu atnāk kādus 90 gadus vecs večuks – rokas trīc, ar mokām turas kājās, un viņam jautā:
- Kur tad tu?! Ko tev te vajag?
- Dodiet man visas, kas ir!
Klienta vārds ir likums, un istabiņā ieiet pirmā. Pēc pusstundas viņa iznāk knapi dzīva un saka:
- Man nekad dzīvē vēl nav bijis tāda seksa!
Pēc tam ieiet otrā, trešā, ceturtā, un situācija atkārtojas. Visi ir šokā, un pēc pēdējās meitenes veterāns tiek sagaidīts ar orķestri un šampanieti.
- Kā tev tādā vecumā tas izdevās? - viņam jautā. - Padalies, ja nav noslēpums!
Večuks (lepni):
- Ļoti veiksmīga paralīze!

Ir jau labi!!!
Anegdote gan ar bārdu, bet ja uzbur to ainiņu , tad smiekli sanāk

- Mīļā! Es esmu mājās! (klusums)
- Es atnācu! (vēl lielēks klusums)
- Kas par sviestu? Mīļais vīrs atnāk no darba noguris, izsalcis, bet viņu sagaida tikai saplēstas čības un izkāmējis kaķis!!! (kaķis demonstratīvi pagriežas un virza šāviņu uz čībām)
- Ģimene, velns ar ārā! Kur tu esi!!!
- Labi, štrunts ar jums visiem...
- Es, starp citu, algu saņēmu! (kapa klusums)
- Un amatā mani paaugstināja! (dubults kapa klusums)
- Man šodien ir dzimšanas diena, galu galā! (jau mazliet skaļākā balsī)
- Ja reiz neviena nav mājās, es pīpēšu uz velna paraušanu, kaut vai visi nosmaktu...(vel skaļāk)
- Un draugus paaicināšu šnabi iedzert! Daudz šnabja!
- Un atnāks viņi nevis ar savām stulbajām sievām, bet gan ar draudzenēm. Un man atvedīs kādu... (klusums)
- Starp citu, mīļā laulene, man jau sen gribējās tev pateikt, ka acīs iekritusi tava draudzene Dace no blakus mājas. Un, spriežot pēc visa, arī es viņai neesmu vienaldzīgs. Palaistuve jau, protams, viņa ir, bet mēs taču ar viņu tikai gulēsim, nevis kopā dzīvosim. (klusums neiedomājams)
- Bet draugi piedzersies un atkal runās preteklības par tevi. Es viņus kā parasti nosaukšu par slimiķiem, kas viņi patiesībā arī ir! Un sasitīšu viņu viepļus pret virtuves galdu. (kaķis atkal, parādot nicinājumu, demonstrē savu iešprici uz biksēm)
- Starp citu, tas pediņš Artis, kurš bija pie mums uz kāzām, arī krāpj savu sievu. Un krāpj ne vairs ar Ilzi, bet gan ar Ivaru (kaķis nokārtojas uz čības)
- Un vispār - visi mūsu paziņas, ieskaitot tavus radiniekus, visi bez izņēmumiem ir garīgi atpalikuši tipi! Bet Voldemārs sācis jau fiziski trūdēt...(dzīvnieks laisku gaitu dodas uz otru istabu, lēnām atverot vaļā durvis.) Svētku galds, baloni, vīns, draugi...Dace, pediņš Artis, Ilze, Ivars, Voldemārs, visi radi un draugi un mīļā sieva. Izbrīnā ieplestas acis visiem klātesošajiem, plakāts: Apsveicam Tavos 30!, sejā lidojošs šķīvis ar torti. Kaut kur tālumā, kā atbalsojoties klintīs, dzirdami sievas čuksti: Priecīgu dzimšanas dienu, mīļais! Mēs gribējam tev pārsteigumu uztaisīt, iepriecināt....