Nu, ko.. vasara praktiski beigusies, vismaz pavērojot laiku aiz loga, attiecīgi jābrauc vēl kaut kur nopeldēties. 
Tātad - dots:
1. Trīs kabani, standarta komplektācijā.
2. Chrysler Town&Country 3.8L gazificēts
3. Balts pleķis Eiropas tūrisma kartē - Montenegro a.k.a Črna Gora a.k.a Melnkalne.
4. 11 dienas.
Atrisinājums:
3 kabani 28.augusta vakarā iekāpj Chryslerā, brauc uz Melnkalni un 7.septembrī atgriežas Latvijā.
Neliels uzmetums, plāns:
Pirmā divdiene – 28.augusta vakars(Ceturdiena)-29.augusta vakars(piektdiena). Izbraucam, kad sanāk. Ne vēlāk pa pusnakti. Maucam līdz uzvarai, t.i. nākamās dienas vakaram – sanāk 29.augusta vakars. Vajadzētu sasniegt Ungāriju, pēc iespējas dziļāk. Pērn tikām līdz pilsētai Forro. Gulējām pansijā pa 30 Eur. Šogad varētu vismaz līdz turienei tikt. T.i. Pilsētas Forro sākums netālu aiz Encs. (Holdfeny panzio)
Otrā diena – 30.augusts.(sestdiena) – Mostamies Ungārijā. Maucam cauri. Skatāmies googles PDFu. It kā trīsarpus stundās mums vajadzētu tikt cauri, gar Budapeštu. Teorētiski kaut kur ap trijiem vai četriem pēcpusdienā iebraucam Serbijā. Līdz Belgradai 200 kilometri, t.i. ~ 3 stundas. Tātad aptuveni sešos/septiņos esam Belgradā. Paliekam Belgradā, ievērtējam vecpilsētu, ir pierezervēts apartmans Skadarlijas hotelī.
Trešā diena – 31.augusts(svētdiena) – Belgradā pagriežamies pa labi uz Cacak pusi. Skatāmies Googles PDFu. Līdz Melnkalnes robežai daudz vēl. Viennozīmīgi šodien jātiek iekš Melnkalnes. Kaut kur ap pēcpusdienas beigām tas varētu notikt. Pieņemsim, pulksten’s piecos. Braucam līdz Mojkovac pagriežamies pa labi uz Žabljak ciemu. Pa ceļam vajadzētu būt nice tiltam pāri Taras kanjonam, ja kaut kur redzam labus skatus, ievērtējam Taras kanjonu (otrs lielākais pasaulē). Žabļak ciemā atrodam hoteli, paliekam. Žabljakā ir trīs hoteļi – Žabljak, Planinka un Jezera. Tur ir Crno ezers, kuram fonā ir 2522m augsts kalns, varētu būt smuki. Jebkurā gadījumā papētam Durmitor nacionālo parku. Žabļakā it kā esot pacēlājs uz Savin Kuk, šīs vietas augstāko kalnu.
Ceturtā diena – 1. septembris(pirmdiena) – Visi iet uz skolu, a mēs nē Izbaudam vēl Žabļjaka priekus, ja kaut ko neesam izbaudījuši jau vakar un turpinām ceļu. Braucam uz, augstu kalnos 17gs sākumā uzcelto, klosteri Ostrog Monastery, pa ceļam vajadzētu ievērtēt peizāžnieku – kanjonu „Kamenice” No Žabljak līdz Ostrog Monastery ~200km. Pēc apskates maucam tālāk pa bānīti. Laižam uz galvaspilsētu Podgoricu, visticamāk, ka tur paēdam/uzpildāmies un maucam lejā uz Sveti Stefan, tur interesantā pussaliņa ar mājiņām pilna. Tur arī nojaušu, ka nakšņojam. Vai nu Budvā. Vai nu iekš Bar. Viss atkarīgs no laikiem. Vēl jāapskata Lovcen mauzolejs kalna galā, blakus Kotorai.
Praktiski tālāk pa šo brīdi izplānot nav iespējams, vēlamies pāris dienas atpūsties kādā kūrortpilsētā, papeldēt u.c. relax metodes. Attiecīgi pēc tam caur Horvātiju vai Bosniju atpakaļ mājās. Svētdien, 7.septembrī jābūt mājās, vismaz man tā liekas
Day 1
22:37 – Nu, ko – SĀKAM!! Esam uz Salu tilta virzienā uz Bausku. Smuki piekrāmējām Venerandiņu. Tātad sīkāk par šo braucienu. Upuris ir Chrysler Town&Country 1996 gada modelītis. Balts un ar gāzi Motorītis šitam ira 3.8L V daudz. Viņu šanī tekstā varēs sastapt ar dažādiem apzīmējumiem – Veranda, Veneranda, Gulbis, Gos’ u.t.t. Mērķis – Melnkalne. „Dobrodošļi” – tiek piesaukts ieraugot poličus. „Kur nosviežam šito mazo – goteli?” prasa Uģis mēģinot noparkoties pie Statoila.
22:54 – Izbraucot no Rīgas mums uz odo ira – 206167 jūdzes. Tas tā zināšanai. Iepirkts padzerties, trijstūrmaizes, dažādi saldumi, jebkurā gadījumā kartona kaste pilna ir ar visu kaut ko.
23:06 – Ķekavai cauri.
23:40 – Cauri jau Bauskai kādu laiciņu, bet kopīgi apjēdzām faktu, ka šis ir pirmais roadtrips, kurā braucam ar garajām biksēm. Lai gan, sanāk jau arī – jo tik vēlu, vasaras beigās, nekad neesam braukuši. Notiesātas pāris trijstūrmaizītes. Un tiek lēnām konsumēts Black Velvet visītis.
23:59 – Esam jau iekšā Lietuvā, aizmirsās pierakstīt precīzo iebraukšanas laiku, jo to robežu praktiski nevar pamanīt. SWH jau sāk čerkstēt.
0:05 – Kā Uģ’s sak’ jāsāk veidot „Nost ir!” sarakstiņš. Pirmais kandidāts uz šo sarakstu ir Nestes gāzes uzpildes vieta – Nedirba! – T.i .nestrādāja. Nekas – skatāmies nākamo. Laigan balons vēl ir pusē tikai – tomēr, drošībai izlēmām pildīties katrā tankā – kuru ieraugam, kad mums ir vairāk par pusi balona nobraukts.
0:42 – Statoils – spārda – diennakts gāzes uzpilde. Smuki uzpildījāmies plus vēl arī kafēns. Tas bija Statoils pirms Panevēzīša.
1:24 – Netālu no Kauņas. Maucam tikai un ik pa brīdim par kaut ko uzsmejam. Tomēr jau vilciens nenormālākais šitais. Divdiennieks kā nekā. Klausāmies skaļu mūziku, Ginčs tur aizmugurē kaut kur guļ, smuki izlaidies pa pēdējās rindas dīvānu, sasedzies ar Latvenergo sedziņu un Aelitas dāvāto spilventiņu pagalvī bauda šo eleganti cauro miegu. Secinājums par vāgenu ir viens – nākamajā servisā, kurš būs kaut cik sakarīgs, jānobalansē aizmugurējais ritenis šofera pusē, normāls vibrozvans esot, tā komentārs no Ginča. Patreiz fonā All Saints un neliela pleciņu šūpošana. Everytime I fall..
1:42 – Lecam uz bāņa, Klaipēda – Viļņa.
2:00 – Kauņai garām. Tīri humoriņam – Bikšturi nolaisti, Tas par priekšā braucošo Focus (sveiciens Zaļajam un Rālfīiiiii.. , protams arī Mārai) autiņu, kurš mūsuprāt ir piekakājis bikses. Īstenībā, kā parasti, Lietuvā naktī ir vai nu migla vai līst lietus. Šinī gadījumā otrais variants ir uzlikts galdā. Suņu laiks... Kā Ginčs teica – „Izbesījis ir šitais Britu klimatiņš – maucam prom!” OKey – tā arī darām.
2:54 – Polijā iekšā. Šoreiz bez bardaciņa, jo tomēr Gints guļ, un bardaciņš izpaliek Ir apēstas visas trijstūrmaizes, jāķeras pie Uģa līdzpaņemtās franču maizes un siera. Nu, ko.. nākamais mērķis Byalistoka.
3:17 – Pirmais ielidojiens Polijā. Nepodstroja GAZ! – Tas nozīmē, ka gāze nebūs! Nu nekas, meklējam nākamo točku.
3:50 – Tāks. Augustovā, pie aplīša ir Orlen’s ar LPG tvenīfōrsevenā. Plus vēl arī trijstūrmaizes jāuzliek galdā.
4:05 – Bikiņ norauts garām, bet nekas. Trīs minūtītes un kļūda izlabota. Turpinām locīt iekšā svaigi iepirktās trijstūrmaizes.
5:14 – Dzenamies cauri Byalistokai. Neliels maldījiens, gandrīz ieraujam Belorussijā, bet arī jau nē.
6:49 – Gāzičkis atkal papildināts, ceļš var turpināties. Šis brīdis vēl ir pieminēšanas vērts ar to, ka nomainījās šoferi. Tagad pēdējās rindas labumus bauda Uģis un Gints slīpē asfaltu. Ģirts turpina klanīt galvu pie līganajām ceļa šūpolēm, jo šinī krēslā nav nemaz tik ērti pagulēt.
7:17 – Nācās riktīgi atmesties, lai neuzstumtu zirgam mugurā viņa pajūgu ar pilnīgākā glamūra cienītāju – pajūgvecizu. Šams bija ārzemnieka sēdeklīti uzmontējis pajūgam un baudīja BMW cienīgu komfortu ar apsildāmo beņķi un masāžas fīču.
10:06 – Pietiek tik uz minūtīti aizvērt ačteles un NOST IR! Ginčs norāv kaut kur ne tā un nu mēs nedaudz Polijas lauku reģioniņus iečekojam. 80 km no Rszezoviņas. Miegainums jau nu baigais, rakstīt neko negribas. Sāk gribēties brokastis, bet neviens vēl neizrāda šāda tipa iniciatīvu, patreiz pārtiekam no humora, ūdens un pāris šokosnekiem. Polijas ceļi ir drausmīgi, vislaik tā kravinieku apdzīšana vēl. Fuj pilnīgi.
10.57 – Patīkams pārsteigums. Gāzes patēriņš 12,8 litri uz 100 km. Salīdzinot ar citiem piefiksētajiem rezultātiem, kā piemēram, 23 uz simts un 18 uz simts. Vai nu pie vainas Polijas gāzes kvalitāte vai tomēr Ginča ekonomiskuma teorija.
12:08 – O! Smukie Tatri sāk parādīties. Peizāžiņas visās malās, Saule spīd, tīri vai karsti jau paliek.. mmmm... ilgi nav izbaudītas šādas sajūtas.
13:09 – Pēdējais gāzes iepildījiens Polijā. Tūliņ jau ieradīsimies Slovākčā. Visi tādi paguruši. Baudām auksto kafiju, kuru tikai ārzemēs ir gadījies iepirkt. Āaa.. vienīgi SKY ir redzētas tetrapakas ar šito produktu. Karstumiņš ir galdā viennozīmīgi. Ar Ginču apspriedām versiju par ielekšanu šortos, jo britu klimata džinsu pasākums sāk sutināt pāris vietas. Līdz šim summāri iztērēts – 96 Ls. Un nobraukti 920 km.
13:19 – Slovākijā iekšā IR! Kongratuleišns. Tiek apspriesta doma, ka varētu pat forsēt šodien jau Ungāriju un gulēt jau Serbijā, ja ne pat Belgradiņā. Bet nu, man jau liekas, ka maksimums Budapeštu redzēsim.
13:33 – Ramonam 2 minūšu sods. Par neadvekātu roadtripa dienasgrāmatas pieprasīšanu pirms laika. O! Serpentīniņi sākās, ir ko locīt šito goteli.
14:34 – Smuki ejam pa bānīti. Atminamies Krovācijas tripu, kad pa šito bāni vīlējām ar zilo mersīti, pirmos ātruma rekordus stādījām. Laiciņš vienīgi tāds nedaudz suņ. Plus vēl Verandiņa bikiņ vibrē, Uģim aizmugurē riktīgais masāžas dīvāns. Aizmugurējo kreiso ritenīti vajag nobalansēt, tagad esam arī papildus riepuservisiņa meklējumos. Tad jau varēs ari uz kād 150 vilkt.
15:09 – Piestājām vienā glaunā viesnīciņā paēst. Internetiņš arī, protams, ka pa galda virsmu mētājas, attiecīgi izmantojam, lai uploadotu datus.
Patreiz nobraukts šis posms.
http://maps.google.com/maps?f=d&saddr=r ... F8&t=h&z=5
16:11 – Ungārija!
18:00 – Gāzičkis – nostičkis... Tagad turpinām ceļu pa dārgo, kas lētās desas cienītājiem ir liels trieciens. Ģirts saka, ka vainīgs esot pretvējš un lidojošās vāveres. Un vēl... kaut kur es pierakstu, ka tika nobrauktas 175 jūdzes ar gāzički. Pēc GAZAZ LIST izskatās, ka 20 km rādiusā vienīgā vieta, kur iegūt propāna-butāna maisījumu, ir Heitvanas klosteris. Ziņu dienests Leta informē, ka tur mūķenes ar savām smalkajām rociņām 2 galonu lielās kolbās fasē šo maģisko gāzvielu. Cerēsim uz to labāko!!!
18:26 – Viss kārtībā. Gāzičkis ir iepildīts. Tagad tikai jāsagaida saldējums.
22:25 – Nu, vot. Kā Ģirts pie stūres tā dienasgrāmatā nekas nenotiek. Tik cik Uģis bikiņ kaut ko te par mūķenēm ir iekabinājis. Nu, esam pie Ungārijas/Serbijas robežas Ungārijā. Atraduši pansiju pa 60 Eur, bez brokastīm. Noguruši kā zirgi. Visi tādi mierīgi. Taisāmies uz čuču.
Day 02
9:59 – Lābrīt! Patreiz esam pamodušies un velkamies lēnām lejā uz auto un restorāniņu, lai pasūtītu tradicionālo ham&eggs. Finālā esam šeit modušies.
http://maps.google.com/maps?f=d&saddr=r ... 81&t=h&z=5
10:06 – Sēžam restorāniņā – gaidām ham&eggs. Āra patīkama temperatūra. Un pēc tam jau tālāk uz Belgradu.
10:44 – Izbraucam no pansijas.
10:52 – Esam pie robežas – „Kurš pēdējais rindā uz Serbiju?”
11:05 – Iekšā ir – t.i. iekš Serbijas. Beogradiņa – 186 km. Hehh.. pārn, kad braucām, neviens mums nekādu Zaļo karti neprasīja. Labi, ka Nemiera kungs man pastāstīja, ka tikko ir vēlējies braukt cauri Serbijai un ir pieprasīta Zaļā karte, kura uz robežas maksā 135 Eur. Nobijos, un Latvijā nopirku to visu pa 23 Ls. Un tiešām, izrādās, ka no 1.jūlija ir mainījušies noteikumi un Zaļā karte ir nepieciešamība. Ieekonomējām paprāvu naudas summiņu. Patreiz pie stūres iraid Ginčārs. Uģis nupat nolamājās par SMS, kura vēstīja par to, ka 1.50 Ls/minūtē zvaniem uz Latviju. Nabagam jāzvanās uz LV šodien. Gints lika pierakstīt, ka gar ceļa malām aug aprikozes un citroni. Šodien tāds manāmāks eksaitments visiem iraid. Laiciņš perfekšn. Fonā mums Simply Rediņš uzdzen pleciņu kustības. Šud bī mī... forēvēr. Pērn, kad te braucām, bija riktīgi, riktīgi karsts. Patreiz tāds tīri ciešams, jāsaka pat patīkams.
11:20 – „Uij, cik maz!”, tā Uģis, par manis iekomentēto SMS, kura saturēja tekstu „GPRS tarifs 8.46 Ls/MB”, vheee.. nebūs. Obzervēta arī Tērcelīte, kura pilnā ātrumā paralēli šosejai velk pa pļavu, jocīgi, tie Serbi
12:33 – Heh.. pararēli RoadTripam notiek vēl riepu tirgošana. Nice. Malacis tētis.
13:05 – Kaut kādi prikoli, vismaz, beidzot. Iebraucām uzpildīties. A tur čikens uzreiz klāt un sāk mazgāt stiklus. Mēs jau sākam mulst, ar ko samaksāt, nav nekādas vietējās naudiņas mums pieejamas. Izdomājam, ok, iedosim RED BULL Iedodam, arī. Gints ieraudzīdams viņas bēdīgo seju, pēc REDBUĻĻA saņemšanas, tomēr, ieskrien veikalā un nopērk šokolādīti viņai. Mēs tač ir vien’ laipn’ puiks, ne? „Dobro došļi” sveicina mūs liela Belgradas zīme.
13:09 – Sakarā ar vakardienas spēcīgo un tālo braucienu, secinām, ka plāni jau mainās otrajā dienā. Belgradā nepaliksim pa nakti. Mauksim tālāk uz Melnkalni. Tomēr kaut kā baigi ātri esam Belgradā. Tā bija plānots, ka Belgradā ieradīsimies vakarā un gulēsim šeit. Patreiz ir interese par vecpilsētu un aviācijas muzeju, kur esot ~200 lidmašīnu kolekcijiņa.
14:17 – Dzenamies pa Belgradu, gribām uz aviācijas muzeju. Nu, satiksmes bardaciņš kārtīgākais, visi pīpinās, lamājās, krustojumā dari, brauc kā gribi, jo skaļāk uzpīpināsi, jo efektīvāks krustojuma šķērsojums sanāks
14:28 – Baigā tirgotāju tauta. Braucam pa Belgradas galveno ielu, a viena ielas puse praktiski ir tikai ielu tirgotājiem un maziem veikaliņiem veltīta. Cilvēku jūra.. visi kaut ko ņemās, runājās, ēd, dzer, pīpē, tirgo un pērk. Interesanti, nekādas piespiestības viss ir tā brīvi. Debesis apmākušās, bet karsts, ļoti.
16:17 – Uij, labs. Aerodium muzejiņš. Liela tāda lodveidīga stikla ēka, ārpus tās un, protams, arī iekšā visu veidu lidmašīnas un helikopteri. Sākot no „koka Ižiem ” un beidzot arī ar detaļām no USA neredzamā brīnuma. Iespaidīgi, viennozīmīgi, piebildēts ĻOTI daudz. Uzbūvēts pasākums 57. gadā. Ikaruss arī izrādās, ka taisīja lidmašīnas, bija viens motorītis labi eksponēts. Neredzējām suvenīru bodīti, gribējās kaut ko iepirkt. Nu, nekas. Nu jau esam ceļā uz Melnkalni! Nu, ko kalni un ielejas, pludmales un viesnīcas – SATURĀS!! Kabani nāk!
17:21 - Ievērtējam interesantu ainiņu – kofera šoferis izlien priekšā 10 metrus no pretimbraucošā busa, lai paskatītos vai neviens nenāk pretī. Laikam gribēja noslaucīt noputējušos busa lukturus. Esam ceļā uz pilsētu Ub.
17:57 – Ģirts mēģina aizdedzināt braucošu traktoru. Esam ceļā uz Valjevo.
18:27 – Joftvai, nevaram atrast Melnkalni Bišk uzmaldamies, starp kalnu grēdām. Nupat bijām pilsētā Valjevo. Redzēs, kā mums te izies.
18:46 – Bikiņ iespaidus sakasījām. Braucam – skatāmies – pa gabalu it kā dambis baigais... piebraucam tuvāk – izrādās, ka džeki ber pāri it kā tādu.. nu, kā lai pasaka – it kā bānīti tā kā būvētu, tā kā nē.. bet nu iespaidīgi. Piebraucām no augšas paskatīties. Tur tāds gandrīz vai speciāls skatu tornītis uzbūvēts priekš turistasiem. Klikiktiklik fočikiem un turpinām ceļu. Bet nu, spriežot pēc padarītā darba, izskatījās, ka šamie te tos akmeņus ir veduši kādus pāris gadus, tikai lai aizbērtu aizu. Man domāt, ka lētāk bija tiltu uzbūvēt, bet nu ok. Lai jau ir.
18:55 – Tu zin’... tie kalni vairs kaut kā neizraisa emocijas. Palasoties iepriekšējos braucienus, kur arī caur Serbiju vilkts.. tāaaadi iespaidi, tādas emocijas.. šoreiz – pilnīgi neitrāliem ģīmjiem skatāmies uz šitām visām superīgajām klintīm, tiltiem, mežiem, atsegumiem un aizām. „Nu, kā ir?” „Nu, ir jā.. un? Tālāk?” Nodomājām – kas mūs vairs var šinī jomā pārsteigt? – Par to būtu jāpadomā...Cerams, ka Melnkalne mūsu izlepušajās acīs spēs iedegt kādu pārsteiguma liesmiņu. O! Biški kaut kāds, emociju raisošāks, skats pavērās labajā flangā.
20:41 – Izmaldījāmies cauri Užicei. Pēdējā lielā pilsēta pirms Melnkalnes – gāze mums jau ir beigusies, maucam ar benzīnu – pa dārguci. Tumšs jau – Melnkalni vēl neredzam kā savas ausis.
21:50 – Kas te ir ar tiem Serbiem. Tikko nost no bānes, tā neviens nevienu papildus valodu nejēdz. Nupat atkal praktiski latviski pasūtījām vakariņas, kur finālā mums atnesa sausu vistu un frī kartoškiņus. Labi, ka vēl ūdens glāze bija un kā piedevu varēja pieliet eļļu kaut kādu, savādāk to sušņaku iedzīt vadā nevarēja. 
Un tas viss prieks mums visiem izmaksāja 18 Ls. Fuj. Za to mums ir gāzīte beidzot un ar diezgan lielu ātrumu tuvojamies Melnkalnei. Tumšs jau un dzestrs tāds, tīri vai prasās džinsos atkal ielekt. Turpinām Bruts Rīgas šampicki trekterēt, lai jau ir.. Sazvanīts ar savu mīļukiņu. Luvzzzz hanī!! Mcāa... :*
23:11 – Uij, ku labs. Uģel’s mums nupat demonstrēja savas veikalnieka prasmes, t.i. varējām ievērtēt kā Uģis izskatās aiz tankštelles kasītes, jo tomēr šeit PINkods ir jaunums. Iepirkām baigo šļurgu vietējo kaut kādu, nu redzēs, kas te nāks ārā Līdz Melnkalnei gan kā līdz motociklam. Gintam pēc tualetes apmeklējuma ir diezgan pašvaki ar apsēšanos mašīnā
23:40 – Uij, ku tas žļurg ir riebīgs. Wheee... un tas uzdzeramais ir tāds, ka viņam ar vajag uzdzeramo. Vēl nav tā Melnkaln’ joftvai. Serpentīni šodien tikai un vienīgi. Bikiņ jau galvu šūpo....
23:45 – Parauts vaļā OziExplorer, tomēr šeit man ir sagatavotas Melnkalnes topogrāfiskās kartes 1:25000.
23:49 – Pilnīgas muļķības tajās Montenegro kartēs. Galīgi nekalibrēts pasākums, nekur neder, tīri pas’tīties ar actiņu, bez kādām navigācijām. Nekas – ducinām tālāk ar JSBaltija, veco, uzticamo draugu.
0:00 – Precīzi nullītēs esam pie robežas. Patreiz vēl varbūt Serbijas, bet varbūt arī Melnkalnes jau.
0:03 – GINIS!! – t.i. Ginčš, kā arī, nu jau mums katram ir pa diviem sīkajiem, jo zīmodziņi tieši bērnu lappusītēs. Kā Ūģ’ sak’ uz šito visu ir jāpaņem pa žļurdziņai. Bet nu BEIDZOT, BEIDZOT esam iekš mūsu galamērķa valstī.
0:06 – Nekā! Laikam esam starpgalaktiskajā telpā, nejūtat vakuums? Jo cik noprotam vēl tomēr neesam Črnagoriņā. Un laikam tie vēl bija Serbu seperātisti tpu muitnieki. Vovo.. rekur jau redz Montenegras robežu.
0:16 – Nu, tad beidzot! Neliela aizķeršanās uz robežas, bet pēc beisbolenes deklarēšanas tikām iekšā. Gandrīz jau nācās pieregulēt vecajam ņammu, kad atkal mūs sajauca ar lietuviešiem. Šiten neviens neko tālāk par Lietuvu nezin, kuro reizi jau. Šoreiz čalis piesauca Lietuvos Rytos, tad mums daleca. Nesen bija spēle Melnkalne – Lietuva basīša spēle. Skaidrs. Labi, ka nesākām regulēt ņammu, bet nu moška jau vajadzēja, ja nevar mūsu basketboļičkus atminēties Horvātijā vismaz Jevrovižn zināja.
0:56 – Šaise. Bijelo Polje NEVIENS hotelis. Tāda vietējā mēroga pilsēta, liela, gaiša, pilns ar superīgām čiksiņām uhhh visas ielas, bet hoteļu skaits ZEROZONĀ. Nu, neko.. velkam tālāk iekšā Melnkalnē.
1:10 – Vienkārši braucām tālāk un ceļa malā atradām smuku hotelīti. 75 eur par apartementiņiem un bez interneta, bet ar brekfastiņu. Nu, ko daudz laimes dzimtenē Zaļais. Un liekās jau arī dienasgrāmatiņa pa dārgo internetiņā. Nekā nebūs, neir pat GPRS pieeja. Arlabunakti.
Day 03
10.50 – Labais rīts! Esam jau ārpus hotelīša, kuru atradām nedaudz uz Mojkovac pusīti. 75 Eur apartementiņi. Internets nav, GPRS arī nestrādā. Tā kā šodien kaut kur interneta meklējums un diary uploads. Laiks skaists – tīras debesis un nedaudz rita kalnu gaisa dzestrums, ļoti patīkami. Agrāk no rīta bija vēl migla, tagad pagaisusi. Tuvojamies Mojkovec, kur esot sudraba raktuves. Mojkovecā arī Uģis ir notēmējis uz tūrisma info birojiņu. Pēc tam jau gar Taras kanjonu uz Žabļaku.
11:05 – Biški paskatītas bildītes un safilmētie video, protams, bez smieklu lēkmēm neiztikt. Esam jau pie Mojkovac. Jāskatās, kas notiksies tālāk .
11:25 – Ride it, ride it, don’t lose control... Tā mp3 mums saka. Tā arī darām. Peizāžnieks jau nu spārda.. šodien ir, un ir pa riktīgo, Šitādi kalni neir redzēti. Naiiiiissss.... stāvuči kārtīgie. Kalni īstenībā pārsteidzoši bieži nosēti ar mājiņām. Meži, klintis, saule un dzestrs kalnu gaiss. Mmmm... jump like thiiiis.. Mazās baznīciņas tādas foršās, izceļās uz kalnu fona, ik pa brīdim tādas spīzdīgas pavīd caur biezajiem Melnkalnes mežiem. Iebraucam Durmitor nacionālajā parkā, tas ten lielākais laikam. Kalni te ir tik stāvi un augsti, ka cik nu acs augšā var saredzēt – tad vairs meži tur neaug. Tīrais, baltais klintucis. Jaukti lapu un skujkoku meži. Pilnīgi zaļi, noteikti, ka rudenī te ir savādāks kičš, kad viss ir rudens kolorītā... Mmmm.. varētu būt labi. Papildus tam, jāuzliek sveiciens visiem faniem galdā. Nu, tad SVEICIENS. Bučas manējai.:*
11:34 – Pieraujam vienā pieturiņā, lai jau ir kāds peizāžnieka foto.
11:45 – Mmmm.. ieķērām skatus, gan ar acīm, gan ar ciparattēlņēmējiem. Peizāžnieks jau uz goda. Mmm.. gaidiem bildes, cerams, ka vakarā būs internāts. Bet nu, skatiņš pa taisnīti lejā pavelk uz kādiem kilometriem 1,5 – 2. Nice.
12:06 – Piebilde par kondicioniera nepieciešamību – nav. Visa brauciena laikā prasījās tikai Ungārijā. Vakar un šodien nav bijusi vēlme nospiest to sniegpārsliņas podiņu, kura nestrādā.
12:17 – Mmmm... Iemērkta kāja kirkīzzaļajā Taras upes ūdenī. Nenormāli auksts ūdens – kalninieks kā nekā. O! Redzam jau pa gabalu fantastisko, vēsturisko tiltu pāri Taras kanjonam. Vēl pirms tam kārtīgs tunelis, un klāt jau būsim.
12:42 – Huuuh.. Tariņa kanjonam pārrāvām pāri pa tiltu ar kājiņām. Perfekšns. Laiciņš ideāls tūrismiņam, ne auksts, ne karsts – tā uz grādiem 25-27. Smukiņi, saulīte spīd, kanjons savu vēsumu sit sejā, zem tilta tīri 300m dziļumiņā var vērot, kā pa šauru zaļu ūdens strīpiņu lielas laivas, kas izskatās mazas rafto. Raftings + jeep tūrīte – 45 Eur, Bet tas uz visu dienu. Tikai Jeeptūrīte 20Eur/pers. ~3,5 – 4 stundas. Tas mums neder. Iespaidi ir, pilns RAMs. Jātaisa restarts ar ļošaruViņjaru.
13:01 – Funny, bet braucot cauri kanjona piekājes ciemiem, liekas, ka esam tādā, kā Warcraft scenārijā, visas tās sētiņas, mājiņas, gotiņas... un kas jocīgākais, kad pieminēju Warcraft, Gints tieši tanī brīdī to pašu bija domājis. Tad jau laikam tā ir. Bet, nu skati neaprakstāmie. Ne tā kā pļavas, bet nelieliem pauguriem klāts līdzenums, kuru ieskauj Balkāni no visām malām. Šeit kārtīgā sezona ir ziema, jo visur tagad vasarā būvē daudz mazas mājiņas, zimmerīšus un apartmniņus, Ziemā te noteikti ir eleganti izslēpoties. Iesakām – sīkākam info pameklējiet Durmitor Ski Center.
13:05 – Nu, ko.. Žabļaks ir klāt. Skatāmies, kas nu būs. Vajdzētu Durmitor pauguru ievērtēt un vēl Crna Jezero. Liekam jau visu internetā, ko vien varam.
Patreiz esam šeit:
http://maps.google.com/maps?f=q&hl=en&g ... iwloc=addr
15:09 – Uuuhhh... Durimtor nacionālā parciņa centrs ir Crna Jezero. Ezers melnucis. Izmantojām iespēju atcerēties airēšanas prasmes. Izīrējām airu laivu pa 9 Eur. Aizdzināmies pa līgano un vēso ezeru līdz otram krastam. Izkāpām, a’ tur, meža ielokā, kur bijis, kur ne – mazs un zaļš ezeriņš, nu, teikšu – Kā pasakā! Klintis, tādas nelielas, ieskauj histōrisku vulkāna ezeriņu. Auksts ūdens, kā jau šeit rajonā Pamētājām akmeņus, kā tādi sīkie. Patreiz tuvojamies SavinKuk Ski Centaram, ar domu, ka tur varbūt strādā ziemas pacēlājs vasaras tūristiem, lai uzvilktu mūsu ķermenīšu augšā uz Savinu. 2522 metriņi tie būtu. Saule, cepiens uz ezera bija labs, bezmaiciņu režīmā pasauļojām riepiņas, lai jau tiek tam ofisa ķermenītim kāda brūnaļiņa. Nokantējām gandrīz mūjābeli vietējo. Šeit govis ir pilnīgā brīvībā, iet, darās ko grib.
15:19 – Tāks – esam pie Savin Kuk pacēlāja un VIŅŠ DARBOJAS! Viss, uzredzīti, kādu pusstundiņu, ja ne pat vairāk, točna.
16:55 – Nu, Jūs man tagad pasakiet kā lai šito apraksta? A? Atgriezāmies tikko no Savin Kuk’iņa. Divi pacēlāji, Paša augšiņa ~2300m. Bijām. Nu, ja kāds lasīja arī Slovākijas tripa aprakstiņu, tad šis bija DAUDZ, daudz, daudz fascinējošāk. Šis ir jāredz, šo nevar īsti aprakstīt. Jebkurā gadījumā esam emociju pilni un mēmi. Mēmi no skatiem, kad Tev pie kājām ir Balkāni un visa Melnkalne ar savām mazām sētiņām, ceļiem, mašīnītēm. Mūsu Chryslerītis no augšas vispār nebija redzams. Un, kas vēl, sauļojies un salsti, nu.. kā ziemā. Jo mēs jau krutie kabani būdami neviens pat jaciņu paņemt līdzi neiedomājās, prātvēderi, tpu... Un tas viss mums katram maksāja 7 Eur. O! Kuprainais kalns pa ceļam uz Šavnik.
17:09 – Nepareizais krustojums tika izvēlēts pirms minūtēm 15. Ok Ceļojums pa praktiski vienas mašīnas platuma celiņu gar klints maliņām var sākties. 33 km, it kā, visu laiku uz 40 km/h. Ok, stundiņa galdā. Fonā Rihanna....Whom I’m livin’ for? Haniii!!! Mcamca. :*
17:22 – Piestājām precīzi 2000metriņos. Sataisījām wallpeiperīšus kādus pacmit, un tad jau atkal back in car, jo nu dzesē labi...brrr... Tātad Šavnik nebūs. Būs Trsa ar lāču mežiem, kur nedrīkst medīt lāčus, kas jaunāki pa 2 gadiem. Attiecīgi atrodi kādu, pieej, paprasi dokumentiņus, pārliecinies, ka džekam vismaz vakar bija tortīte vai arī kāds steiks ar divām svecītēm, atdod dokumentus, un liec stroķi pie deniņiem. Un tad jau ari mājiņas.
18:58 – Latviešu kabani ir tie, kas Melnkalnē pārdefinē ceļazīmju nozīmi. P nozīmē nevis pietura, bet PEIZĀŽA. Mums domāt, ka pēdējā laika labāko peizāžu ievērtējām, - Pivsko jezero skatu no Balkāniem. Zils ūdens pie apmēram 7 kalnu piekājēm. Tālumā skatam miglā izdilst apmēram 6 līmeņu kalnu silueti, vienkārši burvīgi. Tāluma skats apmēram, kā Horvātijā, pa ceļam uz Dubrovņikiem. Un tas ezers, tas ezers ir kirkīzzils. Definējām šo vietu par Lagūna II, jo pirmā tomēr bija Turcijā. DiCaprio ar savu mazo līcīti var iet trīs mājas tālāk kaifot. Laguna Beach ir ŠIET. „Klokts” vecajam galdā caur stiklu. Tas tā atmiņām jāpiefiksē, zinātāji sapratīs. Aijjj.. nepaspēju ekonometrā nofočēt 1 litru uz 100km, tāds joks no šī vāģa vēl nebija saņemts galdā. To ar 3,8 litrīgu Town&Country var panākt nākot lejā no kārtīgā stāvuča ~ uz 100km/h, ja ne pat vairāk, nevienam pedālim nepieskaroties. Ceļmalā pārtiku konsumējošās govis, praktiski ar savām fluffy astēm slauka logus garām skrienošajiem tūristu vāgeniem. Inčīgi. Bet tomēr godīgi, jo par to tiek brīdināts ar zīmēm. Lai gan.. nupat ar Ginču vienai zīmei publisku fuj izteicām, jo tā deklamēja, ka būs briedizaz, bet bija raibaļaz.
19:09 – Sreban Put – it means Laimīgu ceļu! Mūsu mērķis – vismaz pašreiz ir Nikšic, tur paēst un tad izvērtēt situāciju, jo Ostrog Monastir, kas ir apmeklētākais tūrisma objekts Melnkalnē ir pēc kāda gabaliņa, bet mums var sanākt to dabraukt tikai ap tumsu.
20:43 – Esam Nikšic, atradām, kur paēst. Labi nolocījām kārtējo porkčopiņu. Smagi izklausās, bet šinī pilsētā mums liekas, ka atkal nav hoteļu. Nu, pameklēsim vēl. Internets arī maz.
21:00 – Secināts, ka hoteļi šeit neir. Nē nu, tā tīri arī nē, viens ir – bet nu galīgs suns. Tā kā ar gāzes uzpildītājveci uzbazarēts, pēc viņa teiktā līdz galvaspilsētai Podgoricai – 40 minas ko braukt. Tā kā Podgorica saturas – tautudēli šas būs klāt. Smērējiet jau sviestmaizes un trenējiet wireless linkus.
21:15 – Lielais odītis rāda 207530 miļus. Tas nozīmē, ka – esam nobraukuši 2200 kiliņus – patīkami. Chryslerim ir ko ņemties. Aizbrauks back uz mā – varēs mainīt bremžus, balansēt aizmugurējos riteņus, un iespējams arī mainīt gultņus. Lāgas bukse točna jāmaina.
22:00 – Esam Podgoricā. Glauna jau ir, jāmeklē tagad viesnīca. Gan jau pa dārguci būs.
23:00 – Nu, ko.. izskatās, ka Podgorica no mums NEKO nedabūs. Minimālais hoteļa praiss, kas tika nosaukts mums sejā bija 144 Eur. Uij.. fuij.. maucam lejā, caur Cetinje, uz Budvas pusi, tad jau redzēs, kur mūs liktenis vedīs.
23:31 – Hotelītis atrasts. Nedaudz ārpus Podgoricas. Apartmans pa 90 Eur. Inets ir, Zināšanai HotelPhilia. http://www.philiahotel.com/index.php
http://maps.google.com/maps?t=h&hl=en&i ... 03455&z=18
Day 04 – 1. septembris ;)
9:21 – Mōrgenšteins! Aiziet pa dušiņām un brokastīm.
10:03 – Gatavi izbraukšanai! Dosimies uz Ostrog Monastir.
10:21 – Izbraukuši un arī jau aizmukuši. Ceļā caur Podgoricu uz Ostrog Monastir, klintīs cirsto baznīcu. Šodien nu gan karstumiņš, uuuuu.... naivss.. Riktīgs vasarisms.
12:02 – Nu, ko. Nākam jau lejā no Ostrog Monastir. It kā apmeklētākais tūrisma objekts Melnkalnē, bet nu.. nekās TĀDS jau nu tur arī nav. Iespaidīgi jau ir, klintī izkalta baznīca vai klosteris, īsti nevarēja saprast. Balts viss, smuki tirs. Viens labs iespaidiņš man radās – tāda maza piekvēpināta istaba, kur vaska vannās varēja ielikt un aizdedzināt savu svecīti. Tas bija smuki, tumša tā telpa tāda, bet no tūkstoš mazajām liesmiņām patīkama, maiga gaisma. Patreiz locām lejā tos gandrīz 7 km pa serpentīniem, bremzi smird, un ja viņus redzētu, būtu noteikti, ka sarkani. Tagad jāpierauj vienā vietā, lai apskatītu un iespējams, ka arī iegādātu kādu suvenīriumu.
12:07 – Uģis: „Tas ir ārprāc, kur viņi visas tās čikstas rauj? Visas ko redzam ir manas sapņu sievietes.” Jāaa... piekrītu Uģim, dāmas šeit ir tiešām izskatīgas un simpātiskas, visas mulatītes tādas, tumšas.
12:59 – Jau kādu laiciņu esam ceļā atpakaļ uz Podgoricju, lai pagrieztos leja uz Cetinje. Un tad jau arī ADRIJAS JŪRA klāt!! Jipiiii... piciņu paciņu latvietīšiem Peizāžnieki jau, nu šeit kārtīgie, TĀDI, kalni, TĀDAS lejas. Pieraudši bijām pie Serbijas, Slovākijas, nu jau jāsaka, pauguriem. Šeit viss ir masīvāks, lielāks, augstāks un, protams, arī nepieradinātāks. Mm... Ann, ja Tu šito redzētu... tas tā pakaitināšanai
13:33 – Nolaidām nupat garām Cetinje, pagriezāmies uz Budvu. Mīļums paziņoja, ka man beidzot ir atnācis Chrysler kondicioniera kompresors no Amerikas ebay. Ļoti patīkami, kā reiz šodien mums viņu sāk vajadzēt Lai tik sūta uz Budvu šurp, uzmontēsim. Cepiens kārtīgais šodien, džumpīters ir nepieciešams kā ziemā zeķes.
14:54 – Šausmīgi pieēdāmies. Tāds bifštekiņš nu nebija locīts iekšā, ceņņiks jau arī pareizais – 48 Eur uz trijiem. Praktiski jau Budvā, gaišzilo Adriju jau redzam, ideāli... jepiii...
16:03 – Nu, ko! Vazājamies pa Adrijas piekrasti, meklējam kur padzīvoties kādas dienas divas vai trīs. Bet tā jau nenormālo prikolu izstrādājām. Piestājuši bijām vienā mazpilsētā meklējām apartmaniņu. Atnācām atpakaļ uz vāgenu, sakāpām iekšā taisāmies braukt tālāk uz kādu pilsēteli. Ginčs iedarbina vāģi, ar ātrumkloķi tur kaut ko sadarās un sāk gāzēt, kaut kā Chrysleris paripo biški uz priekšu, bija tādā kārtīgajā slīpumā nolikts. Ginčs vēl uzgāzē, domā, zin, tas automāts nespēj varbūt uz atpakaļu pavilkt. ŽĻERKTSSSSS – un mūsu skatam paveras ļoti efektīvs pasākums. Pirms Chryslera stāvoša Corsa palēkdamās uzlec uz trotuāra un izmantojot priekšā stāvošā, pajaunā Opeļa aizmuguri - apstājas, un attiecīgi apstādina arī mūsu Chrysleri. Saprotam, sūdi šeit. Ginčš: „Ko nu?!” Mēs te ātri uzmetam acis apkārtesošajai situācijai, neviena nav: „Ko, ko? Prom!”. Pārsmējušies par šo pasācienu, spiežam gāzi grīdā – reversajā kādus pārdesmit metrus Gulbis izloca ar neredzētu veiklības pakāpi. Apraujam apkārt, pēc tam aizšaujam garām vajadzīgajam ceļam. Prombraucot no notikuma vietas vēl uzmetam aci pāri palikušajiem opelīšiem – it kā nekas liels, vismaz no mūsu skatu leņķa. Pēc laiciņa piestājam, paskatāmies, kā Vasarnīcas bamperim klājas – viss kedās, vēl vienu samoreziņu iešaus un būs kedās. Tas tā, lai jautrāk
17:15 – Izvazājāmies pa Petrovec-namore, neparāvās eksaitments. Izstaigājām kādus četrus hoteļus, nu it kā ir, ir baseiniņi, nav ineta, bet kaut kā tā pilsēta pati pa sevi nepiesaista... Braucam tālāk uz Bar. Tad jau manīs, kas būs.
18:30 – Iekš Bar’as nekāds excitements neparāvās, praktiski jau esam atpakaļ Budvā. Mēģināsim šeit kaut ko foršu priekš sirds atrast.
19:19 – Nu, kas tas ir? A’? Mūs vairs nekas neapmierina, pat rezidence Budvā, kur palikšana mums izmaksātu 930 Eur pa visiem uz vienu diennakti. Nu, TĀDĀ glamūra rezortā vēl nebija būt. Vienkārši ārprāc. Šito vietu jau es biju noskatījis no kosmosa, ka vajadzētu piebraukt, baseiniņš ieiet jūrā un tā. Šausmas. Kārtīgiem šnōbeļiem un stāriem paredzētais pasākums. Līcī tusējas pārdesmit jahtas, kuras katra vismaz pa 2 ļimoniem maksā. Tā kā duram atkal tālāk uz Horvātijas pusi, patreiz mērķis Tivat’iņa.
20:20 – Esam Kotoras līcī. Toties pirmo reizi mūsu roadtripos tika pārkāpts princips – TRĪS. Stāsts – braucam pa šauro ceļu apkārt Kotoras līcim, stāv viena štopētāja, sākumā pavelkam garām, pēc tam visi paliekam nenormāli laipni un paliek viņas žēl, apstājamies. Meitēns pienāk. Gints: „Do You speak English?”, tāmīte: „Of course!”, Gints: „Kāp iekšā!”. Šī tiek iestutēta aizmugurējā dīvānā. Sākam runāties, viņu vajag pavest kādus kilometrus 10. Braucam. Runājamies, šī izrādās tūrisma studente, ideāli, sākam izprašņāt. Pēc mūsu problēmas izklāsta par to, ka meklējam kur padzīvoties pāris dienas viņa atbild: „You need to go to Herceg-Novi! It’s one of the most beautiful cities in Montenegro.”, „OK, then we’ll go there.”. Vēl pāris teikumi un smiekli un tad jau arī viņai bija jāizkāpj. Atvadu foto un Uģa izgāzums ar „No businesscard with me, sorry.”, un dāma jau arī prom. Tātad mūsu jaunais mērķis ir Herceg-Novi.
21:01 – Esam piebraukuši pie viena hoteļa, it kā lētucis iegājām, apskatījāmies. Tante vēl piedāvāja dzīvokli pa 40 eur, bet jādzenas atpakaļ uz Kotoru, nevaram izdomāt.
21:10 – Izdomājām braukt tālāk.
21:42 – Nu mēs tiešām būsim hoteļu speciālisti Montenegro piekrastē. Sākot no pilnīgākā glamūra iestādījumiem par 1000 eur, un beidzot ar kārtīgo padomju pleisu par 28 eur. Izdomājām arī savu vērtēšanas skalu – piemēram šim hotelim mēs piešķiram 4 suņu zvaigznes. Zvaigznes tiek rēķinātas no dažādiem parametriem – cenas, zvaigznēm, kvalitātes, brokastīm, vakariņām, pludmales, baseina, interneta, attieksmes un apkalpošanas kvalitātes. Varētu jau arī dalīt katru no šiem parametriem ārā, bet tad būtu pārāk suņ . Jo vairāk zvaigžņu, jo sliktāks. Pēdējais Hotel Delfin – ieguva trīs, ar pus suņu zvaigznes, bija nedaudz glamūra, nebija baseina, interneta, neliela pludmale, attieksme bija atrodama kaut kur zem galda. „Can we see the room?”, „Yes! In the booklet, here You are!” baac... nu...
22:50 – Vot to es saprotu! Tas ir Montenegro tūrisms. Atslēgas vārds ir Herceg-Novi. Apartmanīši. Piebraucām pie SunResort, iegājām paprasījām cenu – garām. Plus vēl tas, ka tur tikai divvietīgi numuri bija. Nākam ārā, skatāmies turpat reklāma pie smukas kafejnīciņas. Ieejam – jā. Apartmaniņš pa 80 Eur, vecis kārtīgais tūrisma monstrs, apdir$a blakus viesnīcu, un sev astīti kārtīgi pacēla. Nekas, uzsauca vēl mums welcomdrinku, izbazarējāmies viņa kafūzī un aiziet, noīrējām šito joku uz trīs dienām. So. Tagad sēžu aprikožu un dažādu citu nezināmu citrusaugu dārzā un rakstu dienasgrāmatu. Maza šaura ieliņa, garām pabrauc varbūt divas mašīnas stundā, kādi pāris samīlējušies pārīši čukstēdami paslīd garām tanī pašā periodā.. plus vēl divi minkāni bija. Vairāk gan nekas. Kā Dragans (tas mūsu hosts - owneris) teica, „In Montenegro time goes slower! Enjoy it!” Nu, ko... cerams, ka nenokavēsi atvaļinājuma beigas. Excitements ir pa 100%. Arlabunakti.
Day 05 – 2.septembris.
11:51 – Mmm.. esam pamodušies, padūšojušies un bijām pie Dragana brokastīs. Kivi koku ēnā, kopā ar pāris sērfotājiem paēdām ļoti sātīgi. Dragans mums izstāstīja, kur jābrauc pelst. Jāņem kuģītis un jābrauc pāri līcim uz smilšu pludmalēm. „Ther’s asi s Miami!”. Ok, paklausīsim Draganu un maucam. Patreiz esam šeit.
http://maps.google.com/maps?t=h&hl=en&i ... 55275&z=14 un pāris dienas arī būsim. Uz redzīti.
19:15 – Uij... nespēju parakstīt. Vienkārši naiss. Nu, sākšu no paša sākuma. Tātad izgājām no dzīvoklīša un devāmies uz piekrasti, lai atrastu vietu un veidu kā tikt uz Dragana ieteikto pludmali. Gājām kādas minūtes 7 līdz Herceg-Novi galvenajai ostiņai. Tur pavazājāmies meklēdami kādi kuģi/prāmi, kurš mūs aizvestu uz pludmali. Pilsētā pludmales praktiski nav. Ir tikai lielākā hoteļa sponsorētā pludmale, kas ir betona klājs iebetonēts dziļāk jūrā. Un tad ir viens tāds neliels stūrītis, kas varētu pa dienu būt nenormāli pilns. Vazājoties pa molu, piegājām pie vietējā bāra menedžerīša un pajautājām, kā tikt uz Rt.Miršta pludmali. Pienāk viens padzīvojis jūras vilks un sāk piedāvāt savus pakalpojumus. Uzprasu šim, reku, vecais mums vajag šiten. Šis saka – OK. 30 Eur. Nošausmināmies. Nu, neko. Gribās, jāmaksā. Aizved šis mūs līdz savai laivelei. Tāda parastā, stiklašķiedras laiviņa, ar jumtu un motorīti aizmugurē. Braucam, pa ceļam vērojam apkārt esošos kalnus, un piekrastes, putnus un jahtas. Vērojamies tirkizzilajā (iepriekšējos rakstos daži fani man aizrādīja, ka esmu nepareizi izvēlējies zilās un zaļās krāsas paveidu – Kirkīzu ) Hercegnovi līča ūdenī. Pa ceļam uzjautājam vecajam vilkam, kas tur ir ar tām pludmalēm. Šams saka, ka viņam vienalga kur viņš mūs aizved uz to Mirišta vai uz Žanji. Žanji arī esot super, pēc viņa teiktā. Sākam šaubīties, bet nu ko darīt, vietējiem mēs uzticamies pēdējā laikā daudz. Tuvosimies – redzēsim. Ieraugām to Žanji – uuuu... naisss... Divās klintīs ieskauta pludmale, līcis un mūzika skan, viss notiek un kā pa brīnumu, tautas nenormāli maz. Uzmetam vecajam 30 Eur galdā un lecam ārā. Ierodamies pludmalē, ieņemam sēžamos – ležalkas. Pabrīnāmies, ka neviens nepiesienas par to maksāšanu, nekas. Sākās pirmie aliņi un jau pirmās peldes sāļajā un caurspīdīgajā Adrijas ūdenī. Ūdens silts, viss super. Sauļojamies, klausāmies mp3 no telefona, dzeram aukstu alu un kaifojam. Pēc kāda laika sākam apjēgt, ka tomēr Melnkalne vēl nav tūrisma objekts cilvēkiem. Spriedām jau to pirms brauciena, ka ne draugos, ne irlaiks.lv u.c. tamlīdzīgās vietās nav daudz aprakstu par Melnkalni. 90% visi pludmales apmeklētāji ir vietējie pensionāri, pārējie ir vietējās ģimenes ar bērniem un tikai pāris bariņi, nu varbūt kādi 4 bija jaunieši mūsu gados. Kopā pludmalē, man liekas, ka bija aptuveni 100 cilvēku. Ideāli, neviens netraucē, uz galvas nekāpj, blakus nesēž – perfection. Miers, jūra, saule un kalni. Pēc kāda laiciņa aizčāpojam pēc kaut kā uzkožama. Vietējā tante mums acu priekšā uzcep hamburgerus, tā, ka 100% redzam, ka tas nekāds junk-food neir. Un tas viss pa 2 Eur/gab – der. Nu, sākām just, ka sejas sūrst, jāsāk kasīties uz pilsētu, saģērbāmies aizvilkāmies līdz hārbōram. Izrādās, ka jāgaida nedaudz mazāk kā stunda līdz kāds kustēs uz mums vajadzīgo pilsētu. Nekas, nopērkam ūdeni, sēžam uz vietējās maliņas un skatāmies, ka pilnīgi melni vietējie kabani un viens vepris spēlē futeni. Sagaidām kuģīti, ieveļamies iekšā – izmetam kājas pāri pa bortu un gaidām, kad nu atiesim. Onka uzliek regeju un ceļojums var sākties. Naiss.. kājas karājas pāri bortam, atkal vērojam garām slīdošās klintis, fonā regejs, saule un vējiņš tāds patīkams - tuvu jau saulrietam. Neaprakstāmi.... Un tas viss mums izmaksāja 4 Eur/pers. Izkāpām krastā, kuģītis brauca tālāk uz netālo ostiņu II. Tuvojāmies saviem apartamentiem, pa ceļam iegājām veikalā, sapirkāmies pārtiku, alus, arbūzu, lai nebūtu nenormālā nauda jātērē par ēšanu dažādās instancēs. Tagad sēžam uz balkona, rakstu dienasgrāmatu, malkojam aliņus un baudām saulrietu. Ehhh.. tik mīļums vēl pietrūkst. Mcamca..mīlu. Vakarā plānots iziet ielās. Vakar muzons skanēja līdz diviem naktī piekrastē, tā kā te viss notiekas pa vakariem krasta promenādē, kura ir 7km gara. Veikaliņi, bāriņi zem palmām. Mmmm.... Labi, izlikšu dienasgrāmatu internetā, lai citiem siekala patek. Ā.. un pa virsu visam tam vēl nenormāli „paņēmām” fočiku līdzi Nu, cerams, ka rīt nepiemirsīsim.
1:41 – Nu, Draganam par 7km promenādi bija taisnība. Sozopolē bija labi, ja 1,5km iela ar pasākumiem un izbrīnu rosošiem tusiem. Šeit tas viss ir iekļauts septiņos kilometros. Šovakar izstaigājām apmēram piecus kilometrus. Ir ko bolīties, ir ko pirkt, ir ko dzert, ir kur dejot un ir kur atpūsties. Suvenīru veikali aicina ar savu spilgtumu, Gucci, Emporio Armani feiko ražotāju veikali vilina ar savām cenām. Gaišie hamburgeru un fastfoodu tirgotavas fascinē ar savu mūziku un smaržām. Vietējā jahtkluba restorāna centrālajā laukumā ar savu šarmu un kustībām piesaista vēderdejotājas un dažādu svešu dziesmu dziedātāji. Tas viss notiek visu garo un tumšo vakaru, jo tumsa šeit iestājas aptuveni 20:00. Cilvēki staigā, fotografējās uz soliņiem skūpstās un piekrastes kafejnīcās bauda aukstu kafiju. Tam visam vēl fascinējošāku kiču piedod gar krastmalu izvietotās laternas, kuras izgaismo šo pusāziski eiropejisko ielu, kura lielāko daļu sevi rotā ar slidenu un spīdīgu marmoru, kuru ik pa brīdim papildina izgaismoti klinšu tuneļi, kas caurgājējus atvēsina ar patīkamu, siltu vēja brāzmu.
2:52 – Atsēdējuši vakaru uz balkona, beidzot kārtīgi izrunājušies, bez kašķa. Nu jau arī čučēt, ar labunakti.
Day 06
19:47 – Uijjj.. šodiena kā jau šodiena, Baudām visas šīs skaistās dienas priekus. Visu dienu nosēdējām atkal pludmalē, līča otrajā pusē. Tagad esam atvilkušies mājās, nedaudz iedeguši. Tūliņ jau arī dodamies pasūtīt skuterus un apceļot kārtīgi šo pilsētu. Tas patreiz arī viss. Viennozīmīgi īsākā dienasgrāmata šinī roadtripā. Varbūt vēlāk uznāks vēlme kaut ko ierakstīt vairāk.
0:46 – Uij, tikai tagad atgriežamies no izklaidēm. Tātad – izīrējām skūterus trīs gab, divus 50cc un vienu 125cc. Nu, un tad sākās. Braukājām, kaitinājām dāmas pīpinot viņām, gāze grīdā, vējš gar ausīm. Herchnovas gaišās un līkumoti šaurās ieliņas mani aizrāva ne pa jokam. Es pa viņām vēl varētu braukt un braukt. Pilsētu var izbraukāt tikai apļveidos. Galvenā iela ir vienvirziena – cauri visi pilsētai. Atpakaļ, pa pilsētas augšmalu/šoseju. Nu, mēs kādus 5 apļus izgāzām. Skūteri bija noīrēti uz 3 stundām. Jebkurā gadījuma iztērējam katrs pa degvielas bākai, guvām kilogramiem adrenalīna un smaidu no sejas nevarēja novākt vismaz minūtes 15 pēc mocīšu atdošanas sakarīgajam čalītim. Man tās joks sanāca – man starp kājām tas 50cc’nieks, velkam uz benzīntanku , tur tāds paliels slīpums uz leju, domāju, pieliekšos, lai labāks ātrums sasniedzās. Tā arī daru – sasniedzu 70 km/h, baigie prieki, tieši tanī brīdī pametu acis pa labi, uz mani ar izvalbītām acīm blisinās divi policisti. Nu, galu galā tas vakara mocīšu prikols mums izmaksāja 15 eur par 50cc dranduļetiem un 18 eur par 125mašīnu. Pēc tam ievilkāmies pie Skaras paēst, tur atstājām atkal beztolkā 46 Eur, par gaļas kluci un kaudzi ar salātiem, kas palīdzēti noskalot ar 0.3 aliņu. Suņ. Nekas. Tagad sēžam atkal uz sava balkoniņa, lietojam Gorki List (tāds interesants, zaļš vietējais padzēriens ar 28 zirgspēkiem) un kopējam bildes, izlādējam GPS logeri, kaifojam, par pēdējo nakti šeit. Rīt plānā gāzt līdz Horvātijas vidum. Jebkurā gadījumā Horvātijā kādas pāris stundas pavadīt kādā no pludmalēm. Bet papildus tam, protams, rīt no rīta vēl jāiet izbaudīt promenādes ielu, kurā jāapciemo kāds suvenīru veikals. Mīļumam kāds blindziņš, mammai kāda krūzīte, pašam kāds magnētiņš pie leckapja u.c. crap. Prozit, un arlabunakti!
Day 07 – 4. septembris
13:25 – Mōrgenšteins! Esam jau pie Horvātijas robežas. Kaut kā negribējās no rīta neko rakstīt. Praktiski jau arī nebija ko rakstīt. Bijām, kā parasti, pie Dragana brokastīs. Samaksājām fināla summu 285 Eur. Izvācāmies no apartmanīšiem un devāmies suvenīru tūrē. Sapirkti suvenīri u.c. kraps. Iekāpts vāgenā un jau pēc 15 minūtēm pie Horvātijas robežas. Karstumiņš reālais, pietrūkst ikdienas peldes. Horvātijā jārauj kaut kur jūrā atkal.
15:47 – Paspējām pabūt jau BiHā, t.i. Bosnijā un Hercogovinā. Pa ceļam ir pilsēta Neum. Tur arī uzpildījām gāzi. Tas tā, zināšanai. Patreiz meklējam, kur nopelst un uztaisīt kādu peizāžas foto, gribās atrast to veco vietiņu, kur pirms diviem gadiem, salikām telefonos wallpapaerīšus.
17:53 – Nu, jau arī pirms kāda laiciņa bijām piestājuši nopeldēties Adrijā. Iepirkti vietējie brūvējumi, viens no tiem riktīgā kandža. Ģīmis greizs, kad viņu iešauj. Patreiz mēģinām atrast, vēl joprojām, peizāžu vietiņu, un arī jau iecienīto ceļmalas ceptuvīti ar garšīgajām, mazajām piciņām.
18:05 – O! Mazo piciņu kaudze iepirkta. Aiziet notiesājiens.
19:58 – Velkam visu laiku pa bāni. Nekā interesanta... āaa, vienīgais gāze beigusies. Tā kā patreiz pa dārgo, cerams, ka līdz Zadarai. Drīz jau arī tā klāt. Lēnām konsumējam kaut kādu nenormāli stipro ragočicu, vietējo. Horvātija šeit tāda plakana palikusi, sarkani zeltains saulriets gan ir šis valsts zīmols, skaisti.
20:24 – Esam Zadarā. Nodarbojamies ar viesnīcas meklēšanu.
21:00 – Pie mums iekāp horvātu dāma, kas brauks mums līdzi ierādīt apārtmentus Zadaras centrā. Apārtmenta cena – 70 EUR. Atkal esam pārkāpuši roadtripa pamatlikumu – esam četratā. Nav kur noparkot verandu – pārāk šauras ielas, kas tā jau ir pārpildītas ar divreiz mazākiem wageniem. Nu ko - vēl viens aplis aiziet! This time is very difficult because young people come out in the streets of city. That’s the streetlife, baby. Atskan jautājums Where are you from? Tā arī nesapratu vai viņa zina par ko iet runa. Angļu valodā ir manāms tīrasiņu horvātu dialekts. Klusumiņš arī ienācis pats personīgi pa verandas durvīm. Tulīt būsim tajā pašā vietā, kur atrodas apartamentiņš. Mēģināsim atkal parkoties. Šoreiz noparkojamies uz trotuāra.
21:56 – Apārtmaniņš baigi labais, pilnīgi jauns dzīvoklis, praktiski vecpilsētas centrā, zem loga alus dārzi, kafejnīcas, bāri, deju vietas. Nice. Un par to visu 70 Eur. Internets gan lejā uz perona tikai
Day 08
14:05 – Nu, ko! Vēlais ieraksts. Nu, rīts, kā jau parasti. Pamodāmies, reizē ar vecpilsētu, jo dzīvot vecpilsētā ir forši, bāri, restorāni, tušiņi u.t.t. Bet attiecīgi mosties ari reizē ar pilsētu, jo nu troksnis ir nepanesams. Attiecīgi tikko logi ir vaļā, troksnis iekšā, tikko tie ir ciet, tad karstumiņš pārākais iestājas. Neko, pamodāmies, pastaigājām vēl pa Zadaru, suvenīrium iepirkums un brokastis. Tad sākām plānot ko darīt. Pirmais, kas uz nerviem sēdēja bija Chryslera priekšējie bremzi, kas praktiski vakar bija beigušies. Tātad – vai nu maukt ar vājām cerībām līdz Latvijai. Vai arī meklēt kādu vietējo servisu, kas mums var nomainīt vismaz bremžu klučus. Sākām meklējumus, vakar manījām vienā vietā „Brake Centar, Lucas”, nu ko aiziet. Atradām, piestājām, sākām ar veco vietējā valodā bazarēt. Rezultātā esam atšuvušies no viņa piedāvājuma virpot bremžu diskus, bet nomainījuši priekšējos bremžu klučus par to atvadoties no 105 Ls. Nu, nekas, dzīvība dārgāka. Patreiz esam vēl Zadarā, gāzes meklējumos, bet nupat pavīdēja reklāma, ka pēc pāris km jābūt uzpildītavai.
14:24 – Gāze uzpildīta, un pie tam kārtīgi pa lēto. 33,5 santimi/litrā. Plus vēl arī piestāts ceļa maliņā un iepirkts mājas vīnars. 4 latiņi par 2 litriem ir okej
19:15 – Horvātijas-Ungārijas robeža un arī nekas.
20:41 – Vai man ir ko teikt? Praktiski, nē. Labi izčučējāmies, garastāvoklis vismaz atgriezies. Bijām ierāvuši vienā tankā, bet gāžičkis – nicht, nicht. Esam aiz Bolotona, pirms Budapeštas. Tumšs jau sākās, drīz mells būs klāt.
21:31 – Ko nu? Esam Budapeštā, mēģinām izkulties cauri. Kā parasti nelielas aizķeršanās. Cik tālu šodien mauksim? Hvz. Gints saka, ka jāmauc līdz Latvijai. Tas man domāt ir forsēts pasākums, bet ja jau, tad jau. Tad uz rītvakaru būsim mājās.
21:49 – Vēl kuļamies cauri Budapestai. Kaut kā apmēram virzāmies uz āru. No priekšējiem bremžiem atkal kaut kādas interesantas skaņas. Šoreiz no kreisā priekšējā riteņa. Jau pieriebies ir šitas
22:31 – Jau esam ārā no Budapeštas. Uzpildījām pirmo reizi benzīnu Patreiz pa dārgo, gāzi vēl neesam atraduši. Iepirkām maizītes, nelielas vakariņas un ceļš mājup var turpināties.
23:16 – Beidzot gāze ir. Īsi pirms Ungārijas – Slovākijas robežas. Ūdenītis arī jāiepērk, un tad jau atkal turpinājiens.
2:26 – Esam atraduši hoteli. Īsi pirms Slovākijas/Polijas robežas. Samaksājām ~70 eur. Starp Tvrdošin un robežu. Ir wifītis. Ar brokastīm. Tā kā, rīt ap vēlu vakaru būsim mājās, viennozīmīgi. Mīļum, saturies Rohač hotelīša wifi key ir 1234567891234, ja nu kādam interesē – nenormāli sarežģīta. Rītvakar tā pavēlu būsim jau mājās. Pa vienu dienu ātrāk nekā domāts.
Day 09
11:03 – Modušies, brokastojuši, kasāmies ārā no viesnīcas. Jāskatās, kas tur ar to riteni priekšējo.
13:14 – Esam jau aiz Krakovas uz Katovices bāņa. Laiks nenormāli cepina, tāds pats karstums kā Horvātijā un Melnkalnē. Āpāc.
14:39 – Esam savā iemīļotajā Čestočovā, diemžēl šoreiz viņu nepagodināsim ar savu pārgulēšanu, lai gan autiņā domas raisās, ka varētu nolikt uz paku Aiz neko darīt pētu wirelesus ar GPS koordinātām, attālumiņus u.t.t. Vajadzētu kaut kur piestāt, noķert wifiti un pieseivot maps.google.com guidi, lai varētu izbraukt cauri Varšavai.
16:48 – Labi esam ielidojuši pirms Varšavas, normāls iestrēgums.
17:53 – Izskatās, ka rekordu esam uzstādījuši Varšavas caurbraukšanas ziņā. Malači.
18:27 – Piebraucām paēst, baigi sagribējās. Tanī pašā vietā, kur pērn. Tur, kur visas oficiantes – modelēs.
0:45 – Jau aiz Kauņas, bet ne vēl Panevēzītis. Dzeram vīnu.
3:00 – Rīga. Viss. Paldies lasītājiem un līdzi jutējiem no www.draugiem.lv, draugiem.lv ceļojumu sadaļas, www.voyagerclub.lv un, protams, ari no www.calibra.lv trakajiem Deviņas dienas – 8 valstis, slabo? m/ Nu, jau arī pēdējais vinārs tiek iztukšots un uguņošana var sākties. Chrysleris ir parādījis savu amerikāņu raksturu kā kārtīgs roadtripu vāģis, paša vaina vien bija par tiem bremžiem, ka pirms izbraukšanas viņos galīgi neiedziļinājos. Arlabunakti. Honey!! I’m hoouuummmm!!!
